Atmiņas par randiņiem un dēla negaidītā izvēle
Burtiski vakar mana senā draudzene man zvanīja uz mājas tālruni, un viņas balsī bija jaušams tas pats satraukums, ko dzirdēju pirms gadu desmitiem. Viņa jautāja: “Klausies, mani beidzot uzaicināja uz īstu randiņu! Man nav ne jausmas, ko darīt — kāda ir mana rīcība?”
Toreiz viņa vēlējās, lai es viņai kā pēc mācību grāmatas izplānoju katru soli — kā uzvesties, ko teikt, par ko klusēt un kā šo tikšanos eleganti pabeigt. Tika uzskatīts, ka man fantāzija strādā labāk un pieredze ir krāšņāka. Es smējos un teicu, ka viss būs labi, pat nenojaušot, ka šis randiņš kļūs par sākumu viņu kopīgajai dzīvei. Tagad viņai ar to pašu vīrieti jau ir divi pieauguši bērni — dēls un meita. Dēls ir jaunākais, un nupat viņš iemeta ziņu: šajās brīvdienās viņš atvedīs savu meiteni, lai beidzot iepazīstinātu ar ģimeni.
Mana draudzene atkal ir panikā, tieši tāpat kā pirms divdesmit gadiem. “Lūdzu, palīdzi,” viņa gandrīz vai sauc klausulē. “Skaidro man, kā man kā mātei tagad uzvesties! Es negribu sastrādāt muļķības, negribu viņu nejauši atgrūst no mūsu ģimenes un, pasarg dies, negribu pati apkaunoties dēla priekšā.”
Viss ir tieši tāpat kā toreiz. Viņa gaida atbalstu, instrukcijas un mierinājumu. Es viņu mierinu, saku, ka viss noritēs gludi, lai viņa vienkārši atslābst un ir viņa pati. Taču es pat iedomāties nevarēju, cik šī tikšanās patiesībā izvērtīsies neparasta.
Mēs stundām ilgi konsultējāmies par ēdienkarti — vai vispār klāt galdu, vai pietiks ar uzkodām? Ja nu meitenei ir kādas īpašas vēlmes vai viņa neēd to, ko esam pieraduši mīlēt mēs? Draudzene prātoja: “Varbūt nopirkt kaut ko gatavu veikalā? Bet nē, tad viņa nodomās, ka mums ir vienalga, ka mēs pat necentāmies.”
Tika apsvērti visdažādākie varianti:
Klasiskie makaroni pa jūrnieku modei, sātīgi salāti un mājīga ābolu kūka? Vai tomēr smalkāki pildīti pipari, svaigi salāti un bagātīgs šokolādes kekss? Un ko dzert? Vai parasta sula nebūs par prastu? Tad vēl tas apģērba jautājums… Un, protams, Viktors. Vīrs bija īpaši jāsagatavo, lai viņš savā tiešumā neizpļāpātu kaut ko lieku vai nepiemērotu. Dēlam jau sen bija laiks precēties, mēs jau klusībā bijām atmetuši cerības, ka viņš kādu vispār atvedīs mājās.
Un lūk, pienāca liktenīgā stunda X. Atskanēja durvju zvans
Mēs atvērām durvis un… iestājās pilnīgs klusums. Mēmā scēna. Vīrs vēlāk atzinās, ka tajā pašā sekundē sapratis — viņa viņam nepatīk. Mūsu dēls Edgars ir garš puisis, 180 cm, bet šī meitene bija vēl garāka — acīmredzami ap 185–187 cm. Mēs ar Viktoru blakus viņiem acumirklī sajutāmies kā mazi, neaizsargāti hobiti, bet mūsu mājīgais dzīvoklītis pēkšņi sāka atgādināt saspiestu kambarīti.
Meitene bija tērpta no galvas līdz kājām melnā — īsts nakts eņģelis. Izteikta gotikas stila piekritēja. Es pati mēdzu aizrauties ar visu noslēpumaino un mistisko, bet šis bija nākamais līmenis. Seja pilnīgi balta, nagi, lūpas, mati un pat uzacis — ogļu melnumā. Un tad viņa man pasniedz rozi… arī melnu. Es burtiski zaudēju valodu. Ziedu paņēmu, bet Viktors pat nespēja izspiest pieklājības smaidu. Viņš vienkārši stāvēja un skatījās.
Tomēr meitene izrādījās apķērīgāka par mums visiem. Viņa pati izkliedēja saspīlēto gaisotni, pasmaidot un nosakot: “Tu teici, ka tev ir forši vecāki, bet es negaidīju, ka jūs esat tik stilīgi!” Viņa pacēla divus īkšķus uz augšu, rādot, ka ir pilnībā apmierināta ar redzēto. Visi beidzot atviegloti sasmējās.
Es no lielā uztraukuma biju pilnīgi aizmirsusi, cik daudz visa kā biju sagatavojusi virtuvē. “Jums tēju vai kafiju? Pie tējas man ir cepumiņi…” es stomījos. Kādi vēl cepumiņi? Es taču pusi dienas biju cepusi keksu un ābolu kūku! Dēls tikai pasmīnēja un jautāja: “Mamm, mēs esam baigi izsalkuši, varbūt ir kāda zupa vai plovs?”
Izrādījās, ka Adele (tāds bija meitenes vārds) saldumus vispār neēd.
“Es aizgāju pensijā, lai dzīvotu prieku pilnu dzīvi, nevis nabadzībā” paziņoja Dzidra
Protams, es galdā cēlu visu pēc kārtas — gan salātus, gan kartupeļus ar gaļu. Taču izrādījās, ka viņa ir veģetāriete. Es zibens ātrumā no salātlapām, selerijas kātiem un konservētiem zirnīšiem uzmeistaroju kaut ko līdzīgu uzkodai. Viņa nogaršoja un patiesi paslavēja: “Super, tieši tas, kas vajadzīgs! Paldies!”
Vīrs, būdams joprojām vieglā stresā, solidaritātes vārdā arī sāka skaļi kraukšķināt seleriju, lai gan visu mūžu to bija uzskatījis par nezāli, kas nav piemērota cilvēka uzturam.
Kad bijām paēduši un dzērām kafiju, Adele mierīgi paziņoja, ka viņi ir nolēmuši dzīvot pie viņas. Izrādās, viņa nāk no visai trūcīgas ģimenes — tēvs nestrādā, mamma dzīvo Francijā ar savu otro vīru un ir pensionāre. Taču Adele pati strādā divos darbos un viena pati īrē dzīvokli pilsētas centrā.
Viņas dzīves plāni mūs nedaudz šokēja…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
